2025. gadā bieži tika ieviestas jaunas enerģētikas politikas, kas pārslogoja nozari. Kritiskā brīdī, kad visa nozare ir aizņemta ar 136. dokumenta izpildi, Nacionālā attīstības un reformu komisija un Nacionālā enerģētikas pārvalde ir izdevušas nozīmīgu politiku par zaļās enerģijas tiešo pieslēgumu (“Paziņojums par jautājumiem, kas attiecas uz zaļās enerģijas tiešo pieslēgumu attīstības organizētu veicināšanu”, turpmāk tekstā “Paziņojums”), sniedzot politikas izklāsta līmeņa atbalstu nozarei jaunu pielietojuma scenāriju izpētē elektroenerģijas tirgus attīstības vidē.
Patiesībā, pirms valsts politikas ieviešanas tādas provinces kā Dzjansu un Iekšējā Mongolija arī bija izdevušas attiecīgus dokumentus par tiešu zaļās enerģijas pieslēgumu, taču nebija skaidru dokumentu, kas pamatotu tiešā zaļās enerģijas pieslēguma ieviešanas detaļas. Šīs politikas ieviešana pirmo reizi ir skaidri definējusi tiešā zaļās enerģijas pieslēguma definīciju, zaļās enerģijas īpatsvaru, attīstības mērķus un izmaksu segšanu valsts līmenī.
“Lai gan zaļās enerģijas tiešā pieslēguma ieviešana praksē joprojām ir ļoti sarežģīta, valsts līmeņa politikas ieviešana ir sniegusi būtisku politikas atbalstu nākamajam jaunās enerģijas attīstības virzienam. Pretējā gadījumā zaļās enerģijas tiešais pieslēgums nekad nebūtu guvis panākumus,” žurnālam “Photovoltaic” sacīja eksperts, kas pārzina nozares politikas tendences.
No cita skatupunkta, kā viens no jaunās enerģijas vietējā patēriņa scenārijiem, tas, vai zaļās enerģijas tiešajam pieslēgumam ir komerciāla vērtība, ir atkarīgs no konkrētās slodzes situācijas. Projekti ar lielu enerģijas patēriņu un lielu zaļās enerģijas pieprasījumu ir komerciāli visvērtīgākie zaļās enerģijas tiešā pieslēguma pielietojuma scenāriji.
Zaļās enerģijas tiešais pieslēgums — izvēle, ko nosaka vairākas prasības
Saskaņā ar Nacionālās attīstības un reformu komisijas oficiālo interpretāciju, zaļās enerģijas tiešā pieslēguma modeļa ieviešana galvenokārt balstās uz trim iemesliem: apmierināt vajadzību pēc jaunas enerģijas patēriņa tuvumā, lietotāju zaļās enerģijas patēriņa prasības un nodrošināt lietotājiem vairāk iespēju samazināt elektroenerģijas izmaksas.
Starp tiem nozarei ir vieglāk saprast jaunas enerģijas vietējo patēriņu. Piemēram, izkliedēta fotoelektriskā pašražošana un pašpatēriņš, kā arī integrēta avota-tīkla-slodzes-uzkrāšana ir tipiski vietējā patēriņa modeļi. Zaļās enerģijas tiešais pieslēgums ir līdzīgāks avota-tīkla-slodzes-uzkrāšanas integrācijas filiāles jomai un ir veids ierobežotos apstākļos.
Pēc saziņas ar nozares pārstāvjiem fotoelektrisko iekārtu uzņēmumi ir atklājuši, ka pastāv daudz strīdu par lietotāju zaļās elektroenerģijas pieprasījuma apmierināšanu. Daži cilvēki domā, ka, tā kā zaļie sertifikāti ir integrēti ar RE100, eksporta uzņēmumi var tieši iegādāties zaļos sertifikātus, tāpēc kāpēc viņiem ir nepieciešams tiešs zaļās enerģijas pieslēgums?
Pēc apspriešanās ar attiecīgajiem ekspertiem fotoelektrisko elementu eksperti secināja, ka attiecīgajā Eiropas Savienības sistēmā Ķīnas zaļie sertifikāti neietilpst atzīšanas tvērumā. Lai gan Ķīnas zaļo sertifikātu atzīšana ES oglekļa robežkorekcijas mehānismā ir ievērojami palielinājusies, pateicoties starpvaldību dialoga mehānismiem, pašlaik ES oglekļa robežkorekcijas mehānisms (CBAM) nepārprotami neatzīst nekādus zaļo sertifikātu veidus. Tas atzīst tikai tiešā savienojuma tehnoloģijas starp elektroenerģijas ražošanas avotiem un ražošanas iekārtām vai fiziskos elektroenerģijas pirkuma līgumus (PPA), kas parakstīti starp elektroenerģijas ražotājiem un patērētājiem.
Ņemot vērā šo fonu, ņemot vērā milzīgo pieprasījumu pēc zaļās elektroenerģijas no eksporta uzņēmumiem, tiešais zaļās elektroenerģijas pieslēgums neapšaubāmi ir viena no labākajām izvēlēm. Iepriekš tiešā zaļās elektroenerģijas pieslēguma politikas ieviešana Dzjansu provincē arī bija balstīta uz ārvalstu tirdzniecības uzņēmumu zaļās enerģijas izmantošanas pieprasījumu. Zaļās enerģijas tiešā pieslēguma modelis, sasaistot fizisko patēriņu ar oglekļa atribūtiem, nodrošina uzņēmumiem lētu un ļoti atbilstošu oglekļa emisiju samazināšanas ceļu, kas ir īpaši piemērots uz eksportu orientētām un enerģijas ziņā augsti patērējošām nozarēm.
Papildus uz eksportu orientētiem uzņēmumiem, arī lielie enerģijas patērētāji ir galvenie dalībnieki zaļās enerģijas tiešā pieslēguma modelī. Starp uzņēmumiem ar lielu enerģijas patēriņu, piemēram, elektrolītiskā alumīnija, tērauda un cementa ražotājiem, dažiem ir savas termoelektrostacijas. “Šie uzņēmumi ar lielām elektroenerģijas slodzēm, aprīkoti ar vēja, saules un uzglabāšanas iekārtām, kā arī dažām dispečervadības iekārtām, var izmantot mēroga efektu, lai samazinātu elektroenerģijas cenas.”
Tiek ziņots, ka naftas atradņu projekts noteiktā austrumu provincē var sasniegt elektroenerģijas izmaksas 0,2+ juaņas par kilovatstundu, saskaņojot savu elektrostaciju ar vēja un saules enerģijas stacijām, kas ir daudz zemāk nekā lielā elektrotīkla iegādes cena.
Vai var ņemt vērā ieguldījumu riskus?
Pēc tam, kad ir apspriests, vai biznesa modelis ir iespējams, nākamais bažu punkts ir investīciju risks.
Faktiski, kas ir līdzīgs zaļās enerģijas tiešā pieslēguma un izkliedētajiem fotoelektriskajiem, kā arī rūpnieciskās un komerciālās enerģijas uzglabāšanas modeļiem, ir tas, ka, vērtējot no trešo pušu investīciju viedokļa, vislielākā nenoteiktība ir lietotājs, piemēram, uzņēmuma bankrots vai elektroenerģijas patēriņa samazināšanās.
Šis jautājums nozares novērtējumā, izmantojot trešo pušu investīciju modeli, patiesībā rada vislielākās galvassāpes. Ne tikai abas iepriekš minētās metodes, bet arī tādi projekti kā ūdeņraža, amonjaka un spirta ražošana no atjaunojamās enerģijas un integrēta avota-tīkla-slodzes-uzglabāšanas sistēma, elektroenerģijas pieprasījuma nenoteiktība vai ūdeņraža, amonjaka un spirta pārdošana ir vissarežģītākā investīciju lēmumu pieņemšanas daļa.
Labākais veids, kā atrisināt šo problēmu vai pēc iespējas izvairīties no šī riska, ir piesaistīt investīcijas lietotājiem. Tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc Dzjansu un Džedzjanas reģionos rūpniecisko un komerciālo fotoelektrisko elementu īpašnieku pašinvestīciju modeļa īpatsvars pēdējo divu gadu laikā ir pieaudzis. No vienas puses, šiem īpašniekiem ir patiesa nepieciešamība samazināt elektroenerģijas izmaksas un izmantot zaļo elektroenerģiju. No otras puses, īpašnieku pašinvestīcijas arī ļauj izvairīties no nenoteiktības, ar ko var saskarties trešo pušu investīcijas, piemēram, elektroenerģijas patēriņa un elektroenerģijas cenu svārstībām.
Acīmredzot arī valsts kompetentās iestādes to ir sapratušas. “Paziņojumā” ir ierosināts, ka projekta enerģijas avotos var investēt lietotāji vai jauni enerģijas ražošanas uzņēmumi vai kopuzņēmumi, ko izveido abas puses. Tiešā pieslēguma līnijās principā investē lietotāji un energoapgādes subjekti. Ja projekta enerģijas avots un lietotājs nav viena un tā pati investīciju struktūra, jāparaksta daudzgadu elektroenerģijas pirkuma līgums vai enerģijas pārvaldības līgums, kā arī jāparaksta vienošanās par tādiem jautājumiem kā enerģijas iekārtu būvniecība, īpašuma tiesību sadale, ekspluatācija un apkope, dispečervadība un ekspluatācija, norēķinu attiecības un atbildība par līguma pārkāpumu, lai izvairītos no neskaidrām tiesībām un pienākumiem un efektīvi aizsargātu investīciju struktūras likumīgās tiesības un intereses.
Tāpēc labākais zaļās elektroenerģijas tiešās pieslēgšanas modelis faktiski ir lietotāju pašu ieguldījums. Protams, arī trešo pušu uzņēmumi var piedalīties kopuzņēmumos, lai saistītu lietotājus un stabilizētu ieguldījumu cerības.
Līdzsvarot elektroenerģijas patēriņa izmaksas un ieguvumu sadali?
No zaļās enerģijas tiešā pieslēguma modeļa praktiskās darbības viedokļa "lielākā pretestība iepriekšējo saistīto modeļu neveiksmīgai popularizēšanai patiesībā nāca no elektrotīkla puses. Šis modelis ir līdzvērtīgs elektrotīkla "kūkas" pārvietošanai." Tā ir vispārpieņemta vienprātība starp tiem, kas ir piedalījušies saistīto projektu investīcijās.
Tāpēc šī zaļās enerģijas tiešā pieslēguma dokumenta publicēšanā ir ņemtas vērā pēc iespējas vairāku pušu intereses. Lai taisnīgi uzņemtos atbildību par energosistēmas regulēšanu un sociālo atbildību, kā arī uzlabotu publisko elektrotīklu spēju nepārtraukti nodrošināt regulēšanas pakalpojumus visai energosistēmai, Paziņojumā ir noteikts, ka projektiem ir jāmaksā pārvades un sadales nodevas, sistēmas ekspluatācijas izmaksas, uz politiku balstītas šķērssubsīdijas, valdības līdzekļi un piemaksas utt. saskaņā ar attiecīgajiem Valsts padomes cenu un finanšu iestāžu noteikumiem. Vietējām pašvaldībām nav atļauts samazināt vai atbrīvot attiecīgās nodevas, pārkāpjot valsts noteikumus.
Spriežot pēc atsauksmēm, vislielākās domstarpības rodas par maksām, kas nepieciešamas tiešam pieslēgumam iepriekšminētajai zaļajai elektroenerģijai. Daži nozares pārstāvji uzskata, ka, ja visas maksājamās maksas ir tādas pašas kā lielajā elektrotīklā, "lielākais jautājums ir, vai elektroenerģijas cena gala lietotājiem ir lētāka vai dārgāka nekā elektrotīklā?" Šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, kas nosaka, vai biznesa modelis var darboties.
Fotoelektrisko ekspertu konsultācijās ar attiecīgajiem ekspertiem tika secināts, ka “tīklam pieslēgtā režīmā tas norāda, ka uzņēmumu elektroenerģijas patēriņš joprojām ir jāgarantē lielajam elektrotīklam. Tāpēc attiecīgās maksas par elektroenerģijas iegādi no elektrotīkla ir jāmaksā, kā noteikts. Tomēr rezerves maksa par to elektroenerģijas daļu, kas tieši pieslēgta zaļajam elektrotīklam, būtu nedaudz jāsamazina.”
Daži nozares eksperti ir norādījuši, ka, ja zaļā enerģija tiek tieši pieslēgta zemsprieguma tīklam, atsevišķu līniju izmaksas var būt nedaudz zemākas nekā tālsatiksmes pārvades izmaksas, izmantojot īpaši augsta sprieguma pastiprināšanu. Tomēr pastāv arī viedokļi, ka atsevišķu līniju maksa plus citas stingrās izmaksas galu galā var nebūt izmaksu ziņā efektīvākas nekā elektroenerģijas iepirkšana no lielā elektrotīkla. "Tāpēc tas, vai projektu var īstenot, ir atkarīgs no katra projekta konkrētā ekonomiskā aprēķina."
Attiecībā uz elektroenerģijas izmaksām oficiālajā interpretācijā tika minēts, ka “mums jāveicina zaļās enerģijas tiešā pieslēguma projekti, lai izmantotu to regulēšanas potenciālu, palielinātu pašražotās un pašpatērētās jaunās enerģijas īpatsvaru, samazinātu pieprasījumu pēc tīklam pieslēgtās jaudas un no publiskā elektrotīkla iegūtās elektroenerģijas, pamatoti ietaupītu elektroenerģijas izmaksas un sistēmas regulēšanas izmaksas, kā arī samazinātu projekta ekspluatācijas izmaksas.” Vienlaikus jāveicina zaļās enerģijas tiešā pieslēguma projekta dalība elektroenerģijas tirgū kopumā, neatkarīgi optimizētu elektroenerģijas ražošanas un patēriņa līkni un gūtu saprātīgu peļņu, tirgojoties ar enerģiju un palīgpakalpojumiem, pamatojoties uz pieņēmumu, ka tiek izpildītas tīklā piegādātās elektroenerģijas proporcijas prasības.
No otras puses, ņemot vērā elektrotīkla darbības drošību, “Paziņojumā” ir noteikti arī daudzi ierobežojumi detalizētajos noteikumos, tostarp skaidri noteikts, ka lieliem elektrotīkliem un zaļās enerģijas tiešā pieslēguma projektiem attiecīgi jāpilda savi atbilstošie drošības un piegādes garantijas pienākumi saskaņā ar atbildības saskarni, kā arī izvirzot prasības zaļās enerģijas tiešā pieslēguma projektiem no plānošanas, tīkla pieslēguma un ekspluatācijas aspektiem, prioritāti piešķirot lielo elektrotīklu darbības drošības nodrošināšanai.
Noslēgumā jāsaka, ka zaļās enerģijas tiešais pieslēgums, kura publicēšana prasīja vairāk nekā pusgadu, patiešām ir radījis ievērojamu izrāvienu sistēmas un mehānisma ziņā. Dokumentā ir arī vispusīgi ņemtas vērā daudzu pušu intereses un tas ir pilns ar detaļām. Tomēr no uzņēmējdarbības viedokļa zaļās enerģijas tiešais pieslēgums pašlaik nav piemērojams visos scenārijos. Tas joprojām ir pirmā izvēle situācijās ar augstu enerģijas patēriņu, lieliem elektroenerģijas patērētājiem, lielu zaļās enerģijas pieprasījumu vai vāju elektrotīklu.
Ceļš uz priekšu ir garš un grūts, taču jebkurā gadījumā zaļās enerģijas tiešais savienojums paver vēl vienu pavisam jaunu ceļu Ķīnas jaunās enerģijas attīstības nākamajam posmam, kā arī paver ceļu uzņēmumiem ar līdzīgām vajadzībām.
Publicēšanas laiks: 2025. gada 4. jūnijs